Ir pagājuši tieši 20. gadi kopš pēdējais padomju karavīrs aizgāja no Afganistānas pieliekot punktu desmit gadu ilgam karam, kas nodarīja milzīgu postu afgāņu tautai un iedragāja PSRS armijas varenību. PSRS karaspēks Afganistānā cieta lielus zaudējumus, jo kara gados gāja bojā gandrīz 15 000 padomju karavīru, Afganistānas karā piedalījās arī 3640 karavīru no Latvijas, 54 gāja bojā, 177 tika ievainoti. Visticamāk, ka šim karam nebija nekādas jēgas. Karš aiz sevis atstāja tikai līķus, kritušo mātes un atraitnes. Tas, ko es vēlos pateikt saviem vienaudžiem ir: iedomājieties sevi viņu vietā, un spējiet novērtēt to, ka pēc vidusskolas beigšānas nevienam no mums nav jāiet pretī visām tām "riebīgajām" lietām, kuras varēja izbaudīt jebkurš "zaļais gurķis", kurš tika iesaukts varenās armijas sastāvā, es šeit nerunāju par neērtu gultu kazarmās vai par neveiksmīgām pusdienām dienas vidū, šā stāsta konteksts ir par pašu armijas iekšieni, uz mūžu sakrpoļotajiem vai emacionāli traumētajiem, vai vēl ļaunāk bezvēsts pazudušajiem, un nogalinātajiem, visām tām lietām, kurām vairāk vai mazāk izgāja cauri jebkurš padomju karavīrs. Tā bija skarba dzīves skola, un, ja paveicās veiksmīgi atgriezties mājās, ši skola izaudzināja uz visiem laikiem, liekot, skatīties uz dažādām lietām un viedokļiem pa visam citādāk. Droši vien, ka mūsdienu jaunatnei ir zudis tāds jēdziens kā cieņa pret vecāku cilvēku, un vispār, savstarpējā cieņa vienam pret otru un nedod Dievs, pret saviem vecākiem. Nu, tad lūk, parunājiet ar kādu no viņiem(tie, kuri ir bijuši Afganistānā no 1979-1989. gadam) un stipri padomājiet par to, ko mēs vispār ikdienā runājam un kādas ir mūsu niecīgās problēmas. Šis stāsts ir arī veltīts visiem tiem, kuri "čīkst" par mūsu ekonomisko krīzi, kuru paši ir "ievārījuši", par tādiem, kuri dzīvo padomju stila daudzīvokļu ēkās, bet apkārt braukā ar jaunākajiem BMW vai Lexus, tādiem vēlos teikt tikai vienu, paņemiet izdevīgus līzinga nosacījumus ceļojumam uz to pašu Afganistānu, Irāku vai Āfriku, un paostiet gaisu tur, varbūt tur jums patiks labāk, bet stipri šaubos.
Stāsta beigās vēlos atgādināt, ka šis karš bija afgāņu tautas brīvības cīņa, jo afgāņi negribēja komunistus. Arī mēs Latvijā esam ļoti parādā Afganistānai. Ja nebūtu uzvarējuši modžahedi, (nosacīti uzvarējuši, afgāņu tautas kritušo skaits nav skaidri zināms, tomēr to skaits netieši tiek minēts ap vairāk kā vienu miljonu bojā gājušo, pārsvarā civiliedzīvotāji) var šaubīties par to vai PSRS režīms būtu tik ātri sabrucis.Tagad mums ir jāizvērtē esošā situācija, un kā pusē un, galvenais, par ko cīnās latviešu karavīri starptautiskajās misijās, mums ir jāsaprot viens, ka jēdziens "kādēļ karot citas valsts labā" vairs neeksistē, un mēs nedrīkstam aizmirst mūsu neseno pagātni, jo visiem tiem, kuri dienēja Padomju armijas sastāvā nebija iespēja pateikt: "nē, es tur nevēlos karot", kaut arī formāli tas skaitījās brīvprātīgs dienests...
Ziņas
